Intervija ar dzejnieku Vilni Orlovski.

 

Teksts- Inga Audere - 2011. gada 14. maijs

 

 

Mērķus var sasniegt, ja tie ir sasniedzami,
nevis – nosprausti, piesprausti, iesprausti vai uzsprausti!
/Vilnis Orlovskis/

Vilnis: Mani interesē daudzas dzīves jomas un ir svarīgi, lai šī interese būtu neuzspiesta. Baznīca nav izņēmums. Bet, tā kā dzīve ir ļoti daudzveidīga, man nākas pret visu attiekties pietiekoši neitrāli. Arī pret baznīcu. Galvenais, lai baznīcas attieksme pret mani būtu līdzīga.

Inga: Saprotu. Kādas ir šīs jomas, vismaz dažas, ja drīkst? Par dzeju skaidrs.

Vilnis: Varētu teikt, pat dažas baznīcai nepieņemamas – astroloģija, zīlniecība. Protams, pret visu to es attiecos pietiekoši kritiski. Interesē psiholoģija, cilvēka fiziskā ķermeņa attīstīšana. Visā nosauktajā esmu iedziļinājies, varētu teikt, bez skolotāju palīdzības. Kas attiecas par dzeju – man diezgan pasen sastādītajā horoskopā pat bija teikts: vārda un zilbes harmonija. Tad es tam nebiju piegriezis lielu vērību. Bet izrādījās taisnība!

Inga: Jāsaka atklāti, ka atbilde uz otro jautājumu man ir negaidīts sarunas pavērsiens, jo līdz šim nebija pat nojausmas, ka Tavas intereses varētu būt saistītas ar okulto. Jā, Baznīca šīs lietas nepieņem, bet kategoriski noraida. Iemesls tam ir ļoti būtisks – vistiešākā saistība ar Dievam pretējiem, bīstamiem spēkiem. Uzskatu par pienākumu brīdināt ikvienu atturēties no okultisma, pat ne intereses – „mazā pirkstiņa” līmenī. Ja Tev mana noraidošā attieksme pret šīm lietām ir saprotama un pieņemama, varam turpināt jau iesākto sarunu.

Vilnis: Jā, ko lai dara, ja kaut kas aizrauj! Nu jau kādus gadus divdesmit man par to ir interese.

Gribas zināt ko pa priekšu -
Gan uz āru, gan uz iekšu.
Kāpēc kaut kas sirdī duras,
Un vējš nepūš, kad ir buras!

Vispār mani ir grūti ar kaut ko aizraut, bet ja esmu aizrāvies – grūti apturēt! Esmu tāds – mērenais fanātiķis. Gribas, lai būtu kaut kas savs – sava teorija, sava reliģija, sava pasaule, bet labums no tā lai tiktu visiem!

* * *

Cilvēk, iemācies slēpties no saules,
Kas pie neprāta debesīm milzt.
Cilvēk, iemācies nodzīvot mūžu,
Kas tev atskaita dienas un dilst!

Cilvēk, nebrīnies lapojam koku,
Galu galā tas būs tikai miets.
Cilvēk, pieturi sirdi ar roku,
Kad tev liekas – tu lidot tai liec!

Cilvēk pārstaigā visu šo zemi,
Līdzi nelaimē esi, kur posts.
Cilvēk, papūlies sastrādāt delnas,
Cietos pirkstos tad nesāpēs kosts!

Cilvēk, savaldies, iekodis mēlē,
Lai uz priekšu tev domas vien trauc.
Cilvēk, paņem un uzvari spēlē,
Šajā spēlē, par dzīvi ko sauc!

Inga: Ticu, ka cilvēkam, kurš meklē labumu ne tik vien sev, ir izredzes atrast pareizo virzienu, agrāk vai vēlāk. Lūdzu saprast mani pareizi – tas, ko rakstīju iepriekš, nav pret Tevi vērsta kritika, vai “reliģiozi aizspriedumi” (apzīmējums, pret kuru izturos uzmanīgi, jo tiek traktēts ļoti dažādi), bet nopietna noraidoša nostāja pret okultām lietām!

Savai dzīves pozīcijai jābūt noteikti, tam piekrītu! Tad, runājot par “labumu, kas tiktu visiem”, vai attiecībās ar draugiem ir viegli būt neitrālam lietās, kas aizrauj Tevi, vai tomēr ir vēlme aizraut arī citus? Vai Tev tas ir svarīgi?

Vilnis: Par dzeju runājot, – man ir diezgan svarīgi, lai mani lasa. Raini es jūs nespiedīšu mīlēt, bet pats uzplīšos gan. Un vispār – būdams starp draugiem, cenšos tiem piemēroties, necenšoties no viņiem panākt pilnīgu atklātību. Vēl ir jautājums: kas ir draugs! Uz to man nav viennozīmīgas atbildes.

/./.

 

Inga: Vari raksturot, kāpēc Tev ir tik svarīgi, lai Tavus darbus lasa? Domas dēļ, kas tajā ielikta, lai dalītos izjūtās vai cits iemesls? Ko īsti Tev nozīmē dzeja?

Vilnis: Dzeja man nozīmē – mana pasaule, manas teorijas, mani noteikumi. Gribas lai cilvēkos tas kaut ko izraisa, lai neatstāj vienaldzīgus. Nerakstu priekš sevis. Priekš sevis es domāju!

Inga: Labi, bet kas ir Tavas pasaules pamats, uz kā balstās? Kas ir Tavu teoriju centrā? Konkrēti. Vissvarīgākais dzīvē. Ja vēlies par to runāt, kaut nedaudz ļaut noprast arī man.

Vilnis: Var teikt, ka manai pasaulei pamata nav, ir tikai centrs – es pats. Vissvarīgākais dzīvē – otra puse līdzsvaram. Kad man būs otra puse, citi manā pasaulē vairs netiks.

Inga: Skaidrs. Par Dievu. Kā Tu Viņu uztver? Kas Viņš, tavuprāt, ir? Kur Viņš ir? Ko Viņš Tev dod? Vai ko dod? Ko Tu domā par Bībeli? Vai esi lasījis, lasi?

Vilnis: Par Dievu ir daudz dažādu teoriju, bet neviena prātā nav iesēdusies. Par Dievu es nemīlu runāt, labāk klausos, ko citi stāsta. Vislabāk es pieņemtu to, ka Dievs tā ir daba. Teorija par enerģiju un vibrācijām arī, pēc manām domām, nav zemē metama. Viņš ir visur un dod man to pašu, ko citiem. Jebkuru grāmatu es uzskatu par sacerējumu. Pieņemu, ka Bībele ir – grāmatu grāmata – sacerējumu sacerējums. Lasīt kādreiz esmu iesācis, bet pietrūka pacietības, vai arī bija lietas, kuras uzskatīju par svarīgākām. Šobrīd es Bībeli pieņemtu tik, cik tā man dotu iedvesmu dzejai

Inga: „Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (Jāņa 1. vēstule, Bībele.). Pēc Tavām domām – teorija?

Vilnis: Nē, nē – es jau teicu, ka Dievs ir visur – arī starp mums, cilvēkiem, ja to saucam par mīlestību. Bet teoretizēt var par jebko, es pat teiktu – filozofēt.

Inga: Varbūt, ka filozofēt var par daudz ko. Pie šīs tēmas vēlētos nedaudz atgriezties sarunas turpinājumā. Tagad – vai ir lietas un notikumi, pret kuriem Tu nespēj būt neitrāls, kur noteikti vēlies ņemt dalību, kaut vai darot zināmu savu viedokli? Vai pēc Tavām domām dzejniekam tas noteikti jādara? Vai Tu galvenokārt raksti ar mērķi?

Un otrs jautājums:
No Draugiem.lv bilžu galerijas noprotu, ka runa iet par dzejas krājuma atvēršanu? Vai Tu esi izdevis krājumu? Ja jā, vai tas ir pirmais? Lūdzu, piedod manu nezināšanu…

Vilnis: Par dalības ņemšanu kādos notikumos – redz, tur nav svarīgi, esi tu dzejnieks vai nē. Svarīgi, kāds tu cilvēks. Man nekad nav gribējies būt daļai no kopējās masas. Esmu galējs varbūt savos spriedumos, bet ne rīcībā. Jā, es rakstu ar mērķi. Un mērķis ir tāds – lai cilvēki lasa.

Man ir viena dzejas grāmata, kas iznākusi 2008.gada jūlijā. Tas notika bez īpaši rīkota pasākuma.

Inga: Kā sauc Tavu krājumu un par ko tajā ir, kāda dzeja?

/./.

 

Vilnis: Rakstīju, rakstīju un ienāca prātā doma: kāpēc gan neizdot grāmatu. Tas man salīdzinoši viegli un ātri izdevās. Bet, tā kā esmu iesācējs šinī lietā, un mani kā dzejnieku pazīst salīdzinoši šaurā lokā, jo nekur nebiju publicējies, tad arī krājumu sakārtoju pa savam. Saliku gandrīz visu, ko biju uzrakstījis. Tagad es būtu piegājis tam rūpīgāk. Tad kāds nu ir, tāds ir. Rakstu ar pseidonīmu DIDAKTS (gribēdams citus pamācīt). Grāmata saucas „Par dzīvi nopietni un ne tikai.” Praktiski visi šīs grāmatas dzejoļi ir lasāmi manā draugu dienasgrāmatā. Plus vēl – divtik jauno, kas nav publicēti citur.

Inga: Labi, bet no kādiem avotiem Tu pats mācies, pilnveido zināšanas, kas saistītas ar Tavām interesēm?

Vilnis: Dzeju sāku rakstīt pirms septiņiem gadiem, tā – joka pēc, kādas sievietes iedvesmots. Parastus, vienkāršus pantiņus. Bet pamazām tas ievilināja un nedeva miera. Jutu, ka pilnmēness arī ietekmē. Par iedvesmas avotu man var kalpot gan pārdzīvotais attiecībās, gan notikumi, gan dzīves situācijas. Patīk rakstīt parodijas par citu, arī slavenu dzejnieku darbiem. Ar citu dzejnieku rakstīto stipri neaizraujos, vienīgi – ja nu ko īpašu ieraugu. Dažreiz pietiek ar diviem atskanīgiem vārdiem, lai kas rastos. Esmu rakstījis pēc pasūtījuma, nedaudz – darba kolēģiem, paziņām. Vai ir vajadzība ko pilnveidot? Varbūt! Bet par kādiem kursiem vai ko tamlīdzīgu neesmu domājis. Cenšos mazāk atkārtoties un rakstīt ar atskaņām, lai cilvēkiem labāk paliek atmiņā! Patīk, ja citi izsaka savu viedokli par uzrakstīto plašāk, nevis tikai – patīk, nepatīk.

/./.

 

Inga: Kā Tu domā, kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga dzeja? Filozofija?

Vilnis: Tāpat kā citas mākslas arī vārda māksla izdaiļo dvēseli. Var nepatikt, par ko ir uzrakstīts, bet var patikt – kā ir uzrakstīts. Tāpat ar filozofiju. Ir filozofi, kuri liekas saprotamāki un tuvāki. Bet vispār visas tās biezās filozofijas grāmatas nav domātas katram. Es sliecos (domāju – arī vairākums) apšaubīt filozofijas praktisko nozīmi. Uzskatu, ka jācenšas no tā visa izlobīt dzīves gudrības koncentrētā veidā, ja kādam ir pacietība to darīt. Ne vairāk.

Inga: Saprotu, par garu filozofisku apceru praktisko nozīmi arī es esmu domājusi. Tikai īsti nesapratu, kā Tu šajā sakarā vienu no savām atbildēm saisti ar Bībeli, uzskatot to tikai par sacerējumu. Vai Tu tomēr varētu pieļaut, ka tas nav tikai sacerējums, bet gan reāls vēsturisks dokuments, kā arī reāli nākotnes paredzējumi (pravietojumi), ja kāds Tevi pamatoti censtos pārliecināt? Kā Tu domā, vai Tevi var par kaut ko pārliecināt, reizēm arī par kaut ko pretēju Taviem līdzšinējiem uzskatiem?

Vilnis: Zini, man nemaz negribas, lai mani pārliecina. Ja dzīve spiedīs, tikšu arī pie Bībeles būtības, bet pats!

Inga: Pieņemu, bet tā kā Baznīcā Bībele ir augstākā autoritāte, no kurienes arī es mācos dzīves gudrību, uzskatu par pienākumu vienkārši darīt zināmu, ka daudzi, ieskaitot mani, ir pārliecinājušies, ka Grāmatu Grāmatā teiktais ir patiess Dieva sacīts vārds, kas piepildās. Pārliecināt cilvēkus, kuriem to negribas, nav mans mērķis. Taču vēlu gan ikvienam pārliecināties, arī Tev, ja kādreiz gribēsi. Ja gribēsi, pieredzēsi, ka nekā pārāka, labāka nav. Protams, pats.

Vilnis: Katram savs, katram sava sūtība. Atliek – līdzāspastāvēšana. Es neesmu par konkurenci, es esmu par kopīgā meklēšanu, bet tajā pašā laikā brīnos, cik cilvēki ir atšķirīgi dažādās pasaules daļās galvenokārt ticības dēļ. Sen pienācis laiks izdomāt kaut ko vienojošu. Taču kokus ar dziļām saknēm jau nevar pārveidot, var tik tā sīki -piepotēt kaut ko klāt, bet tas nav risinājums. Atliek vienīgi gaidīt, jo nekas nav mūžīgs – ne koki, ne es, domāju, arī reliģijas. Ceru uz kaut ko jaunu, bet, protams, nesagaidīšu.

* * *
Domas aizlido mākoņos,
Pārdomas dziļas kā aka.
Domas aizved mūs neceļos,
Pārdomām viena taka.

Domām lemts izdomāt pasauli
Daudzveidīgu un plašu.
Pārdomas tevi pārdomās,
Tevi – vien tevi pašu!

Inga: Vai Tu esi kristīts?

Vilnis: Trīsdesmit piecu gadu vecumā piekritu tikt kristīts kā pareizticīgais. Nedaudz gribējās zināt, ko tas nozīmē, pabūt visā tajā iekšā. Neilgi pēc tam arī salaulājos pareizticīgo Baznīcā. Nu jau kādu laiku esmu šķīries!

Inga: Nojausma, ka esi tapis kristīts, man bija jau no sarunas sākuma. Tad, lūdzu, vēl tikai viens jautājums šajā sakarā: dzejā raksti par Dievu, pieminot lūgšanu, bet vai Tev lūgšanu ir nācies arī pašam praktizēt?

Vilnis: Laikam, zinot manu attieksmi, prāts nepatur precīzu tekstu lūgšanai ne latviešu, ne krievu valodā, un man nepatīk lietas, kuras nevaru izdarīt precīzi. Bet, kur dzeja – tur Dievs! No tā nemēģinu izvairīties un nekādus lielus pārmetumus par to vēl neesmu saņēmis.

Inga: Labi, par ticību, dzeju, draugiem – domās esi dalījies. Bet ienaidnieki? Vai gadījies kāds? Piedod, ka tā jautāju, – jo vēlētos zināt Tavu attieksmi, vai Tev ir viegli cilvēkiem piedot kļūdas vai pāridarījumus (negribētus, nedod Dievs, arī apzinātus)?
No sarunas noprotu, ka esi paškritisks? Tagad – cik kritisks Tu esi pret citiem? Pēc Tavām domām, kādu nodarījumu nekādā ziņā otram nevar piedot?

Vilnis: Ienaidniekus jau var atrast, bet es tos nemeklēju.

Dažreiz man uznāk nepiedošanas lēkmes, bet es tās noslāpēju. Mācos laist pāri, nevis paturēt pāridarījumu sevī. Dzīve iet uz priekšu, un viss paliek par bijušo. Cenšos skatīties tikai uz priekšu, jo dzīve ir mainīga. Ko es nepiedotu? Laikam neuzticību, jo pats esmu uzticīgs. Par neuzticību man sieviete labāk lai nestāsta.

Inga: Vēl tāds jautājums: ja Tu kādam cilvēkam vēli labu, bet viņš pēc Tavām domām rīkotos tā, ka sekas var viņam ļoti kaitēt – jebkurā jomā – Tu vari būt neitrāls un neko neteiksi? „Lai notiek, kas notikdams, lai jau dara, kas man daļas, ja jau manas domas neprasa…” Vai tomēr mēģināsi aprunāties, vismaz izteikt savu viedokli – ka tas galīgi neder?

Vilnis: Tas atkarīgs no cilvēka un no situācijas, kā Tu jau pati saproti. Bet tuvus cilvēkus mēģinu pārliecināt.

* * *
Nelaime nelaimes galā,
Asara asarai līdz.
Ikdienas vadmala klājas
Tur, kur vēl vakar bij’ zīds.

Akmeņu krāvumi visur -
Katrs virs nelaimes likts.
Laime vēl ceriņos neplaukst,
Kaut gan nav gadalaiks slikts.

Bērzi vien sulo aiz laimes,
Bērziem būt laimīgiem ļauts.
Bērziem vēl tālu tas brīdis,
Kuru par nelaimi sauc!

Inga: Mūsu šī saruna tuvojas noslēgumam. Vai ir sasniegts tas, ko Tu no tās gaidīji (ja gaidīji)? Vai Tev tā arī ko deva?

Vilnis: Atbildēt uz jautājumiem, es domāju, ir vieglāk, nekā tos uzdot! Šeit galvenais ir Tavs skatījums un traktējums. Domāju, ka mērķi sasniegsim abi divi. Bet, kur būsim trāpījuši, – vai desmitniekā, vai ne tik precīzi, lai spriež lasītāji! Piekrīti?

Inga: Piekrītu, ka labi ir tad, ja iegūst divas puses – cilvēks, kurš tiek intervēts un lasītājs – tas tad arī būs mans ieguvums. Tagad īsumā manas pārdomas pēc sarunas, ar Tavu atļauju.

Foto: A. Grosbartes un no V. Orlovska pers. arhīva.