... Es ienācu zālē un ieraudzīju 16 jauniešus, kuri sēdēja pusaplī. Neviens no viņiem nebija man pazīstams. Es klusi sasveicinājos un ieņēmu savu vietu. Es jūtos neērti. Sveša telpa, sveši cilvēki. Jau pēc pāris minūtēm man bija jāpastāsta par sevi. Es saņēmos un mēģināju pasmaidīt pirms sāku runāt. Tā es spēru pirmo soli pretī pārmaiņām...
... Mūs mācīja atvērties. Atklāt savas domas, sapņus. Ne jau katrs cilvēks atklāj savas dvēseles dzīles. Bet es centos runāt to, ko domāju, justies dabiski un brīvi, jo līdz ar katru pagājušu minūti es jūtu atbalstu un sapratni. Es skatījos acīs katram no tiem, kas toreiz bija kopā ar mani. Nemanāmi mani apmēklēja sajūta, ka šie cilvēki man ir ļoti tuvi, jo es ļāvu sev būt atklātai un godīgai ar viņiem. ...
... Mēs kopā spēlējām. Neparastas sajūtas radās tad, kad es sēdēju ar aizvērtām acīm un kāds zēns glāstīja manas rokas. Ikdienā tu nejūti pieskārienus tik stipri, jo tavs prāts vienmēr ir aizņemts, tas neļauj pat uz mirkli atbrīvoties un sajust kāda cilvēka siltumu. Bet toreiz es jūtu to siltumu, maigumu un rūpes. Man likās, ka šie pieskārieni ļauj man uzticēties tam, kas dāvā man šo prieku...
... Bailes. Katram cilvēkam ir bailes. Mēs gribām būt aizsargāti un droši, ka ar mums nekas ļauns nenotiks. Ikdienā šo atbalstu sniedz ģimene vai draugi. Šoreiz es ļāvu pacelt sevi augsti un sajust lidojumu, ko sniedza man tie, kuri vēl kādu laiku atpakaļ bija pavisam napazīstami man cilvēki. Es gulēju viņu rokās un jūtu kā tās trīc. Man nebija bail, jo es zināju, ka neviens no viņiem nenolaidīs rokas. Es iemācījos uzticēties un nebiju vīlusies...
...Mērķi. Es atceros kā es stāvēju nu jau DRAUGU priekšā un atklāti stāstīju par to, ko es gribu sasniegt tuvākā laikā. Es zināju, ka neviens no viņiem nesāks smieties. Es redzēju, ka viņu acīs ir ticība tam, ka man viss izdosies un es noticēju sev, ka tā tas arī būs! Vai es biju gatava riskēt? JĀ! Jau pēc neilga laika es stāvēju ar kailām kājām uz stikla lauskām. Es zināju, ka savu mērķu dēļ man ir jāriskē. Es biju pašpārliecināta un bezbailīga!..
... Es nepaliku citāda. Es nenomainīju nevienu no saviem sapņiem vai mērķiem. Es vienkārši iemācījos formulēt to, ko es gribu un būt pārliecinātai, ka tagad viss ir manos spēkos. Cilvēki, kas ir man apkārt, ir pelnījuši, lai es uzticos viņiem. Viņi ir pelnījuši dzirdēt patiesību par mani un maniem nodomiem. Bet es esmu pelnījusi kļūt par savu sapņu pavēlnieci, par brīvu, veiksmīgu, pašpārliecinātu cilvēku. Tagad es zinu, ka es Tāda esmu!